DARBA FILOZOFIJA

 

KONCEPTS

Ko tādu rokām darināti funkcionāli trauki ienes mūsu dzīvē, ko lēta un praktiska Rimi bļodiņa nevarētu? Šis jautājums iedur pašā kapitālisma sabiedrības sirdī, kurā ērtība un uniformitāte ir pašmērķi. Ātrās ēdināšanas kultūra pieprasa arī ātros traukus. Mājās gatavota maltīte joprojām tiek uztverta kā vislabākā un dziedinošākā pārtika gan mūsu ķermenim, gan garam. Vai mājās gatavotam traukam nav tāds pats potenciāls? Objekti mūsu dzīvē un ikdienā manifestē mūsu vērtību sistēmu- kā pilntiesīgi patērētāju sabiedrības locekļi- pērkam lēti un daudz (arī keramiku), bet pēcgaršas nav un paliekam izsalkuši. Es domāju mums ir viegli būt vienaldzīgiem pret masu ražotiem priekšmetiem dēļ to bezpersoniskās izcelsmes, vieglās aizvietojamības un pieejamības. Principā masu ražotas lietas ir preces un kā tādas simbolizē  pilnīgi pretējas vērtības kā amatnieku darbs. Amatniecība nosaka diez gan konkrētu dzīvesveidu, kas iemieso tādas īpašības kā autentiskums un integritāte, un kā tāda tā simboliski pretojas pastāvošajai patērētāju ātrajai kultūrai. 

 

Tas, kas padara keramiku unikālu ir tās īpašā eksistences telpa starp mākslu un dzīvi. Mūsdienu keramika nav vērsta tikai uz funkciju vai tikai kā indivīda mākslinieciska izpausme. Filips Ravsons norāda, ka pats fakts, ka keramika ir pieejama plašai publikai sakarā ar tās tiešo saistību ar mūsu ikdienas rituāliem, agrāk diskvalificēja to no mākslas pasaules, bet, iespējams, tieši šo pieejamības faktoru varam izcelt kā nozīmīgu estētisku apsvērumu keramikas spējā komunicēt ar plašāku auditoriju. 

 

Edmunds de Vāls teicis: Handmade tableware objects are like the Trojan Horse. Making tableware is a way of smuggling ‘dangerous’ objects into people’s lives without them noticing. They seem initially as unthreatening, familiar objects which one can get close to, hold and handle, yet they are dangerous because they can affect people and change them in ways they are unaware of and cannot control.” Šī keramikas “bīstamība” rodas tieši kognitīvā, intelektuālā un emocionālā līmenī - mums domājot un apcerot šādus objektus, nevis tikai ierobežojot viņu fukciju uz tīri utilitāru.

 

Daniels Rhode rakstīja, ka keramikai šķiet piemīt vērtība, kas pārsniedz tikai funkcionalitātes un skaistuma summu. Tur, līdzīgi kā citās amatniecības tradīcijās, rodama saikne ar vissenākajām tradīcijām un kultūrām-  cilvēces pamatiem, saknēm. Keramika ir viszinātniskākā no mākslas formām, un tajā pašā laikā arī saistīta ar vienu no universālajām cilvēces pieredzēm. Podnieki ir daļa no šī nepārtrauktās tradīcijas procesa un cilvēces meklējumiem pēc lietderības, patiesības un skaistuma. 

 

Lai gan mūsdienās plašākās publikas izpratne par amatniecību joprojām balstās definīcijā, ka tās ir pratiskas zināšanas noderīgu objektu “ražošanai”, daudzu meistaru darba fokuss ir mainījies no strikti utilitāra uz emocionālu, psiholoģisku, intelektuālu un garīgu nepieciešamību risināšanu. Arī mūsdienu keramikas mākslinieki turpina 20.gs mierpilno pretošanos modernizācijai, standartizācijai, pārprodukcijai, mehanizācijai, masu mārketingam un citiem “progresiem”, kas apspiež cilvēka garu. Principā tas, ko varam sagaidīt no labas keramikas ir līdzīgs tam, ko varam sagaidīt no cilvēka- siltumu, dzīvīgumu, sirsnīgumu, patiesumu.